"Vainagi un sievu galvas auti ir visīpatnīgākie sieviešu raksturotāji, katrs ar savu stingri nosacītu valkāšanas veidu. Vainagus nēsāja tikai jaunavas, vienmēr taisni uz galvas virsus, nenošķiebjot ne uz vienu, ne otru pusi un stingri raugoties, lai priekšpuses apakšējā mala virs pieres atrastos matu sākuma vietā. Cepures vai galvas auti bija precējušos sieviešu rota - vainagus valkāt nepiederējās sievas godam." (Latvijas Lauksaimniecības kamera. "Novadu tērpi". Jelgavā, 1939.) 

"Visizplatītākā jaunavas galvas rota ir vainags. Vainags ir arī tikumības simbols, tāpēc valkājams godam. Meitu bez vainaga citi apsmēja. Vainagu lika taisni galvas vidū līdz matu sākumam. Uz pakauša vai vienu pusi nošķiebta vainaga valkātāju uzlūkoja par netikušu. Jaunavai izejot pie vīra, ta zaudēja tiesības valkāt vainagu un tai bija jāvalkā sievu galvassegas.

Vainagi pēc materiāla un rotāšanas veida iedalāmi metāla, zīļu jeb vizuļu un astru vainagos. Vainaga funkcijas pildīja arī matauklas. .... 18.gs. visizplatītākais un raksturīgākais jaunavu galvassegu veids latviešu tautas tērpā ir zīļu vainags. Tautasdziesmās raksturoti dažādi zīļu vainagu paveidi - pērļu, kaulu, vizuļu, kreļļu u.c. 

Zīļu vainagi pēc to darināšanas veida dalāmi mīkstajos un cietajos. Mīkstie vainagi ir raksturīgi Vidzemes, Latgales un Augšzemes, bet cietie - Kurzemes tērpu kompleksam." (M.Slava. "Latviešu tautas tērpi". Rīga, Zinātne, 1966., (77.-79.lpp.)


0
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .